2008. gada 27. septembris. “Pērļu kaklarota”
Tas notika pāris dienas pirms viņas kāzām, kad viņa atrada savas mātes mantas. Tās bija bēniņos, glīti saliktas milzīgā lādē ar senlaicīgiem vara apkalumiem, no kuras nedaudz dvakoja pēc pelējuma. Tur bija gaišas kokvilnas kleitas, dzeltena salmu cepure ar pļavas margrietiņu pušķīti un milzīgām malām, mātes grāmatas un kurpes, bet visam pa virsu salocīts nevainojamā trijstūra formā gulēja pūkains, pelēks vilnas lakats. Aukstos ziemas vakaros māte bija sēdējusi uz dzīvojamās istabas dīvāna ar savu meitiņu klēpī, saņēmusi abām apkārt šo lakatu un lasījusi mazajai priekšā stāstus vienu pēc otra līdz viņa aizmiga. Pacēlusi lakatu pie sejas, viņa dziļi ieelpoja tā smaržu. Tad nolika to uz putekļainās grīdas un pa vienai no lādes izcēla un apskatīja visas mātes mantas. Pašā apakšā viņa ieraudzīja biezu grāmatu ādas vākos – mātes jaunības dienu dienasgrāmatu. Viņa uzšķīra nodzeltējušās lapas uz labu laimi un lasīja:
„1976. gada 29. jūnijā
Dārgā dienasgrāmata,
Mana pasaule šodien pielijusi ar prieku un nekas nespēj mani noraut lejā no tām debesīm, kurās esmu uzlēkusi. Kā gan savādāk, man taču šodien paliek astoņpadsmit gadu, tieši tad, kad zāle piebirusi ar ziediem un mežā viss smaržo pēc vasaras! Man liekas, ka putni šodien dzied tikai man, ka mākoņi kustas uz priekšu tikai tādēļ, ka tiem jāatnāk mani apsveikt un pat mazā pele kambarīša stūrī ir izgrauzusi jaunu caurumu tikai lai būtu tuvāk man. Mamma teica, ka es taču jau esmu liela meitene un lika, lai beidzu lēkāt un taču ķeros pie nopietniem sieviešu darbiem, bet es sapinu puķu vainagu un aizskrēju uz mežmalu, tomēr mammas vārdi man sekoja.
Vakar tēta darbistabā es kādā grāmatā redzēju gleznas attēlu, kurā bija uzzīmēta milzīgi resna sieviete ar sarkaniem vaigiem, mezglos savītiem matiem un apaļīgām lūpām. Viņas kaklu zem diviem dubultzodiem bija apvijušas baltas, mirdzošas pērles. Sievietes dzīve man vienmēr ir saistījusies ar to pašu smagumu, kuru es redzēju šajā gleznā. Tas ir smagums, kas apslāpē visu enerģiju un prieku. Vienīgi pērles attēlā ieviesa kādu dzīvību, un tāda arī es vēlos vienmēr būt. Es vēlos, lai katrs manas dzīves gads ir kā mirdzoša, gaiša pilnība, kas rada prieku ne tikai man, bet arī viesiem, kas man blakus. Es vēlos, lai mana dzīve ir mana lielākā greznība gluži kā šī pērļu kaklarota gleznā attēlotajai sievietei…”
Vijumiem izrotātie burti izplūda jaunās sievietes acu priekšā, tos bija aizmiglojušas asaras. Viņa visā pilnībā varēja iztēloties savu māti viņas astoņpadsmitajā dzimšanas dienā, jo tāda tā bija bijusi arī divdesmit astotajā un savas meitiņas astotajā. Viņa aizvēra grāmatu un lēni, kā apmīļojot, lika visas mantas atpakaļ lādē, tikai pelēko lakatu ne. To viņa apmeta ap pleciem, kad, nogājusi lejā no bēniņiem, izgāja uz terases. Spirgtais aprīļa vējš iesitās viņai sejās, nesdams līdzi tikko uzraktas zemes un maigo bērzu pumpuru smaržu. Tas nedaudz parotaļājās ar viņas matiem un tad atstāja to vienu sēžam pītajā koka krēslā, zem sevis pierautām kājām.
Māte bija vēlējusies, lai viņas dzīve būtu kā pērļu kaklarota, un galu galā tā tāda arī bija bijusi, tikai laikam nekad viņa nebija iedomājusies, ka pērļu kaklarotas nemēdz būt garas. Un, lai cik skumji tas arī nebūtu, arī jaunā sieviete pati vēlējās dzīvot tāpat kā māte. Viņa saprata.
