Savs dievs
Man likās, es nomiru. Es atceros auto, EB sērijas numuru, tumši zilu priekšējo pārsegu un tehniskās apskates uzlīmi aiz stikla. Termiņš bija beidzies. Es kritu un tad tur bija daudz cilvēku, no kuriem neviens neko nedarīja. Sociālpsiholoģijas grāmatas stāsta, ka pūlī neviens neuzņemas atbildību. Tagad es tam noticēju. Es gribēju pateikt, lai kāds taču piezvana ārstiem, lai viņi visi novācas no ielas un lai kāds man padod salvetes, jo kaut kas silts visu laiku tecēja gar acīm tajā īpaši kaitinoši šaurajā straumītē, kas kutina vairāk par salmu spilvenu. Es gribēju, bet nez kāpēc vārdi neizskanēja, lūpas vienkārši neklausīja un tad man jau bija vienalga.
Tas bija brīnišķīgs mirklis. Ļoti īss, spilgtas, siltas gaismas mirklis, paskrēja tikpat ātri kā pusdienu pārtraukums šķietami nebeidzamā darba dienā. Vienā sekundē es no ielas biju nokļuvis pavisam citā pasaulē. Tad tā izskatās pēc nāves. Sveiks, Dievs, saki, vai tu esi?
Es stāvēju kājās, ar mani viss bija nevainojamā kārtībā, biju saposies, mugurā uzvalks un pedantiski izgludināts krekls. Pārbaudīju zeķes. Tās patiešām nebija cauras. Pēc izskata kā uz tiesu. Apsūdzētais? Meklēju dokumentus un neatradu. Meklēju savu medaljonu, Peru metāla naudas gabalu, neatradu. Biju kļuvis bezpersonisks.
Man visapkārt pletās balta migla. Nevarēju redzēt tālāk par kādiem metriem desmit, bet varbūt nekas nebija patiess un man tikai izskatījās. Nezinu, nkad vēl nebiju nomiris. Es piesitu kāju, lai pārbaudītu, ka zem manis ir stabils pamats un tad nodomāju, ka tas bija absolūti bezjēdzīgi, jo es vairs nevarēju nokrist. Pēdējā doma vēl nebija pametusi manu operatīvo atmiņu, kad tieši vietā, kur manu kurpju zoles saskārās ar virsmu, gluži kā akvārijā noskaidrojās attēls. Pret manām pēdām bez jebkādas cieņas atspērās desmitiem citu. Tās bija cilvēku pēdas, kuras man bija lemts skatīt no apakšas. It kā es būtu pagriezis gravitāciju ar kājām gaisā un palīdis zem asfalta.
No sākuma es priecājos kā bērns. Es uzzināju visu par kurpēm. Nekad nebiju ievērojis, cik daudz dažādu formu ir zolēm. Tās var būt ovālas un plakanas – bezveidīgas – noapaļotiem purniem un rievotām zolītēm kā pils vārti ģērboņos – sirsnīgas – kantainas kā noēvelēti sētas dēlīši – stabilas – smailiem purniņiem un papēžiem, kas, šķiet, tūlīt izdursies cauri manam ziepju burbulim un viss atkal būs kā vienmēr. Es skrēju līdzi šīm kurpēm, pieskāros stikla sienai tieši tajās vietās, kur pretējas puses pēdas, bet nekas nenotika. Es biju priecājies kā varavīkšņu meklētājs, kas beidzot uzrāpies loka pašā augšā, bet nekas nekļuva patiess, nekas nekļuva mans, es vairs neticēju, ka paradīze pastāv, pat nesaktoties uz to, ka debesis tagad vismaz pēc loģikas sanāca zem manis.
Tad es sāku viņus pētīt. Stundām ilgi sēdēju notupies vienā pozā, kā caur palielināmo stiklu vērodams viņu sīkākās kustības, mēģināju to visu uztvert kā postmodernisma mēmo kino, kurā visiem aktieriem maksā, bet es esmu ielavījies filmēšanas laukumā un tāpēc nedrīkstu ne ar vienu sarunāties. Kad cilvēki domā, ka uz viņiem neviens neskatās, parādās patiesās vēlmes. Protams, pieklājība un etiķete ir radusies un domāta tikai sabiedriskai uzvedībai, bet tā tomēr ir tik mākslīga! Tā noliedz cilvēkā dzīvnieku, kurš parādās īsajos „neviens taču neredzēs” mirkļos. Paslepus aizdegta cigarete, plaukstā noslaucīts deguns vai zeķbikšu sakārtošana. Caur un cauri sociālais dzīvnieks cilvēks tomēr baidās no nepārtrauktas uzmanības kā no mēra. Gribējās pastrīdēties par to, vai ieslodzījums ir humānāks par nāvessodu. Ja tās būtu debates, es vienlīdz labi varētu aizstāvēt abas puses.
Pēc trīs dienu vērošanas man jau bija vienalga, ko viņi darīja. Tas ir, dienā viņpus stiklam, jo visa gaisma, kas sasniedza mani, nāca no otras puses. Man apkārt bija tikai baltā migla. Es jau zināju visu, ko viņi darīja. Pārāk maz atšķirīgo viņu vidū bija no parastā viduvējā cilvēka, lai ilgi būtu vērts viņos lūkoties. Ne bez iemesla filmās gadi tiek saspiesti pāris izcilās stundās, par kurām tad mēs, 3D cilvēki, maksājam vairākus latus katrā reizē. Es biju iedzīts tādā garlaicībā, ka vienkārši uz vēdera, rokas plati sānis izstiepis, gulēju uz savas nebeidzamās, caurspīdīgās zemes.
Es domāju par saldējumu. Biju šeit jau trīs dienas, bet nejutu izsalkumu, savā ziņā tas mani priecēja, jo izsalkums jebkuru situāciju var vērst vēl ļaunāku, tomēr saldējums ir kas vairāk par viekārši ēdienu. Saldējums ir process, tu vari ar to spēlēties, tu vari tam veltīt visu savu uzmanību un rūpes, tad tas kļūst tāds apmierināts un peld egoistiskā labsajūtā no tavas pielūgsmes un, kad tu to beigu beigās apēd, tas jūtas pagodināts, jo domā, ka tu piederi tam, nevis otrādi. Taču tas īpaši neapvainosies arī ja to pieveiksi ātri, lai nedaudz uzlabotu visādi citādi neizdevušos un aizņemtu dienu. Atzīstu, es biju nožēlojams, es gribēju saldējumu, bet lai to aizmirstu, bija vajadzīgs viens vienīgs acumirklis, jo parādījās viņa.
Viņa bija citāda. Nedaudz apmaldījusies un tomēr pārliecināta par sevi. Nedaudz par plānu saģērbusies vēl aizvien neatlaidīgajai ziemai, nedaudz par spēcīgu krīzes saēstai tautai, kas sūkstās par katru sīkumu. Visā nedaudz par daudz. Viņai tur nevajadzēja būt, tā bija parasto cilvēku mēmā drāma, viņa izjauca ierasti pelēkbrūno toni ar oranžu cepuri. Viņai bija smailpapēžu zābaki, no viena nebija līdz galam izdevies noplēst veikala pielīmēto cenas zīmi. Pārāk taisnu muguru viņa pārgāja man pāri. Es negribēju tik ātri viņu palaist, es piecēlos un mēģināju viņai sekot šaipus stiklam, bet nez kādēļ es nespēju tikt viņai līdzi. Es redzēju, kā no viņas kabatas izkrīt cimds un paliek nepamanīts. Es biju pārāk lēns, viņa gluži kā mirklis uzradās un tad atkal pazuda, es nebiju pat sāls, kas bojāja viņas zābakus, es nebiju nekas, es viņai neeksistēju. Piegāju pie cimda un izlikos, ka pieskaros tam caur sienu. Domās pat varēju sajust tā aso vilnu, cimds bija tikpat oranžs kā cepure, kā gan viņa to varēja te pazaudēt, mana Pelnrušķīte. Viņai droši vien ir daudz pielūdzēju, viņa ir no sievietēm, ko ievēro. Kad viņa iet, visa pasaule sakrītas maza pie viņas kājām, tomēr viņa to nesabradā, iespējams viņa to pat neapzinās, un savus smailos papēžus uzmanīgi liek starp cilvēku pašcieņām, kas tik bieži nesniedzas pat līdz potītēm. Iespējams, es nebūtu spējis viņu uzrunāt pat ja būtu bijis tur. Šādas sievietes vienmēr apņem tāds kā elektromagnētisks neaizskaramības vairogs, kas piesaista skatienu un nelaiž vaļā. Šī bija viņas diena manā mūžā.
Ceturtajā dienā es sāku jukt prātā. Es gribēju ārā no sava sprosta, biju mēģinājis iet, cik vien tālu spēju, tomēr, lai cik arī ietu, aina otrpus grīdai palika nemainīga, it kā es būtu piesaistīts tieši šai vietai pasaulē, lai to vērotu līdz laika galam. Es biju mēģinājis lekt, cerot, ka gravitācija pagriezīsies normālā virzienā un es kritīšu prom no grīdas. Es jau gandrīz to biju sācis uztvert par Personību, par neparasti stūrgalvīgu un neiespaidojamu indivīdu. Ar mani tiešām nebija labi. Tad es novilku kurpes. Es to nebiju darījis iepriekš, jo tās nespieda, kā kurpes parasti dara (kurpes parasti mani ienīst tikpat ļoti, cik es tās). Es noliku tās zemē sev priekšā un tās uz mani skatījās apvainojoši. Es tās biju pametis. Tās vairs nesaskārās ar manu miesu, varbūt tās bija vientuļas, bet es biju kļuvis nedaudz brīvāks. Gluži kā pēc stundu gara skrējiena, kad liekas, varētu noskriet vēl stundas četras, ja tikai neapstātos. Tad es novilku žaketi un nometu to blakus kurpēm. Pēc mirkļa tām pievienojās kaklasaite un zeķes. Ar katru nomesto apģerba gabalu es kļuvu brīvāks. Vieglāks. Drīz es jau pilnīgi kails gulēju zemē, visas drēbes mētājās kaudzē netālu no manis. Tās bija betona krāvums blakus manai gandrīz bezsvara figūrai. Es lidoju.
Īstajā pasaulē jau bija satumsis, tikai vāra ceļa lampu gaisma iespiedās manā miglā, padarot to līdzīgu kapsētas nostūrim. Tur lija lietus. Pirmais lietus šogad. Es vēroju lietus lāses izšķīstam pret virsmu, kļūstam par seklu jūru un viļņojamies haotiskā dejā prom uz noteku. Es gribēju sajust lietu. Kaut vienu svešu pieskārienu, kas liecinātu, ka neesmu šeit, kur nekā nav. Ja aizvēru acis un ļoti, ļoti koncentrējos, es varēju iztēloties lietu sejā. Tas būtu ledains, spirdzinošs, gluži kā viņa, un tam būtu tikpat ļoti vienalga par mani kā viņai. Kas gan man ir jāizdara, lai tiktu prom? Uz debesīm, elli, jabkur, tikai prom no nekurienes. Vai man jālūdzas? Es jau biju izkliedzis visas savā caurajā atmiņā nosēdušās lūgšanas. Vai man kas jāapsola? Es jau biju apsolījis darīt tikai labu, atvainoties, nožēlot visus savus grēkus, dot naudu nabagiem. Ko vēl? Ko es biju palaidis garām? Es neticēju, ka viss beidzas šādi, es atteicos samierināties, tāpēc juku prātā. Man sāka likties, ka kurpes man smaida.
Varbūt šī bija pasaules izgāztuve, kur nonāca tie, kas pasaulei vairs nebija vajadzīgi. Atkritumi, katrs savā glīti konstruētā kambarītī ar vienu logu uz iepriekšējo dzīvi. Varbūt pasaule atbrīvojās no manis, jo es savu biju padarījis. Es biju radījis bērnu. Manai ciltij bija turpinājums. Ar reproduktīvo funkciju viss bija kārtībā. Varbūt tā arī bija vienīgā cilvēka vērtība, varbūt visam, kas man bijis svēts nebija nekādas nozīmes. Manas idejas, mans darbs un iedvesma, ko sniedzu citiem – varbūt tas viss bija tikai manis paša uzpūsts zilonis, gaistošs dūmu mākonis vējā. Pusuzceltās mājas, nepabeigtā projekta skices, students, ko pieņēmu par asistentu. Es nebiju pabeidzis iesākto, es biju viņiem vajadzīgs. Vai arī tomēr nē? Varbūt to manā vietā izdarīs citi. Es varētu būt aizstājams. Arī manu bērnu uzaudzinās kāds cits tētis. Cits mācīs kā sasiet kurpju auklas, kā uzvarēt strīdā, kā pastāvēt par sevi un cīnīties par saviem sapņiem. Es vēl neko nebiju izdarījis sava bērna dzīvē, es nebiju pabeidzis būt tētis. Es nevarēju būt atkritums. Man vajadzēja būt tur.
Es sapratu, ka raudu. Ironiski – vīrietis, kas neraudāja pat pie savas mātes zārka, tagad raud, jo negrib atdot citam to, kas pašam nemaz nepieder, – savu bērnu. Pēkšņi man tik ļoti gribējās viņu turēt savās rokās, pacelt gaisā un sagriezt, lai skaļi smejas, rādīt tikai visu skaisto un cēlo, padarīt pasauli ideālu, lai manam bērnam tā būtu labāka nekā bija man. Vēl bija tik daudz, ko vajadzēja izdarīt, tik daudz, ko cits manā vietā neizdarīs.
Laikam mana iztēle beidzot bija uzvarējusi realitāti, jo es sajutu uz pieres pilam ūdeni. Tas bija auksts pret asarām un lēni slīdēja lejup pa manu pieri, es jutu katru milimetru ādas, it kā jušanas receptori tur būtu savairojušies neraksturīgi manai sugai. Tad pirmajam pilienam sekoja otrs un trešais, arī ceturtais un piektais. Man likās, ka gaiss sāk smaržot pēc slimnīcas un man sāka neizturami sāpēt krūtīs un labajā kājā, gluži kā toreiz, kad to sašāva medībās. Es tīšām turēju acis ciet, lai neizrādītos, ka tā ir tikai vīzija, es mēģināju pakustināt roku un sataustīt tur pēdējās dienās tik ierasto gludo grīdu, bet tās vietā es atradu saburzītu palagu. Es nesapņoju. Kā milzīgs vilnis mani pārņēma prieka un pateicības apziņa, es biju kļuvis visvarens.
Pirmo es ieraudzīju savu meitu. Iespējams, tā bija tieši viņa, kas mani atveda atpakaļ, pilinot man uz pieres ūdeni no savas krūzītes, kamēr mamma neapsauca. Es klusumā uz viņu skatījos, viņa ar bērnam vien piemītošu apņēmību vēlreiz iemērca pirkstu ūdenī un tad pacēla to virs manas galvas un gaidīja līdz piliens lēnām notecēja lejup un nokrita man uz pieres. Es skatījos uz viņas acīm, gaiši pelēkajām mātes acīm, kas nu jau cieši vērās atpakaļ manējās, un sapratu, kāpēc dzīvoju.
Viņai aiz muguras krēslā bija iemigusi māte, sieviete, kuru pievīlu un kura tomēr atradās šeit, lai būtu man blakus. Viņa bija sajaukusi matus pret krēsla atzveltni un pievilkusi kājas zem sevis, satinusi ap pleciem šalli, varēja redzēt vietu, kur vēl tikko viņai blakus bijusi mūsu meita. Smailpapēžu zābaki nevērīgi mētājās uz grīdas blakus krēslam. Es neuzdrošinājos viņu uzrunāt. Es biju laimīgs.
