#8
Vējš bija ledains, gandrīz tikpat ledains kā migla, kas vēlā vakarā pamazām cēlās no ezera, tik tumša un bieza, it kā visi reiz ezerā palikušie tagad kāptu ārā, paraudzīties, ko mēs esam izdarījuši ar kādreiz vēl viņu pasauli. Smagām, nevadāmām rokām viņi kārpījās pa zāli arvien tuvāk soliņam, uz kura stāvēju.
- Ej prom! – Iespējams kāda tiešām no ezera izkāpuša rēga balss, iespējams, kāds, kas bija paslēpies niedrēs un iekārojis manu vietu.
- Nē! – Ideāla vienaldzība.
- Ja tu būtu gudra, tu baidītos.
- Varbūt neesmu gudra. Tikai nikna.
- Kas gan ir cilvēka niknums! – Tas iesmējās, čerkstoši kā simtgadīgs vecis. Vai vecene. Tad jau vairs reti kad var atšķirt.
- Kas ir cilvēka niknums? Paskaties apkārt! Kāpēc te vairs nav mežu? Jo niknums dod spēku. Kāpēc ātrums ir vērtība? Jo niknumu nevar pilnīgi apvaldīt, to var tikai pārveidot. Kāpēc mēs zinām, kas ir vara? Jo dusmas kopā ar izdomu rada valdonīgumu. Kas notiek, kad cilvēki dusmojas? Pasaule uzsprāgst.
- Kad dusmojas dievi, jūs to saucat par negaisu.
- Ar negaisu var sadzīvot, bet sprādziens nogalina vai vismaz ievaino. Un iznīcina.
- Ja ko var iznīcināt, tas nav pelnījis pastāvēt.
- Tieši otrādi. Ja kaut ko nevar iznīcināt, tad tā ir kļūda. Visam ir jābūt ietekmējamam, tikai tad vispār ir jēga pastāvēt. Tomēr tas nepadara iznīcību vilinošāku.
- Tev bija taisnība, kad teici, ka neesi gudrs, cilvēk. Tev nesaprast, ko neesi piedzīvojis. Tu esi vājš, cilvēk.
- Un, būdams vājš, es esmu neuzvarams. Lai kas arī būtu, tu nevari pārspēt niknumu, nevari ignorēt šo augstāko punktu šūpoļu trajektorijā, pēc kura viss strauji iet uz leju. Cilvēks ir kā nazis, kam ass gals, ar kuru var nogalināt, bet pārējais tikai pievienots šim galam un asina to.
- Nez ko tu ar nazi iesāktu pret miglu? – Un atkal atskanēja sausie, smilšainie smiekli.
Sadedz elles ugunīs, necienīgais izdzimteni. Kliedziens aizskanēja tālu pāri ezeram. Aiz kādas tālākas niedru sienas uzreiz atskanēja histēriski airu šļaksti, laikam kāds nobijās. Sprādzieni ievaino…
Laikam bija jau ļoti vēls, jo tik tumšas debesis sen nebija redzētas. Kāpēc gan par debesīm cilvēki domā kā par zilu bļodu? Debesis ir melna bļoda, netverami melna un tukša, tikai mums apkārt sastājušās dažas zvaigznes, kas, ja ļoti gribas, ir ar roku aizsniedzamas.
Šūpolēs sēž divi mīlētāji. Tās tikai pavisam nedaudz kustas, lai principa pēc to varētu nosaukt par šūpošanos.
Šūpolēs iesēdies bērns, tētis to šūpo, bērns smejas. Bērns nezina, kas ir niknums.
No tilta ar virvi šūpolēs nolec cilvēks. Un krīt. No pilna augstuma. Varbūt kliedz. Tas ir niknums. Tās ir īstas cilvēciskas dusmas, kas padara neuzvaramu.
Tas ir niknums.
Viņš man vēlāk stāstīja, ka es naktīs sarunājos ar sevi.
