#7
Man bija pilna burka ar dzelteniem tauriņiem, saglabātiem no vasaras. Reizēm tie bija rātni un sēdēja mierīgi, sakļāvuši spārniņus burkas dibenā vai pieķērušies pie nelīdzenumiem uz burkas sienām, bet parasti tie stūrgalvīgi trakoja, sizdami spārniņus pret stiklu, it kā vēl nebūtu zaudējuši cerību tikt atpakaļ ārā – vasarā.
Aptuveni reizi nedēļā es palaidu tauriņus pastaigā pa istabu. Tie virpuļoja kā dzeltens mākonis ap nedaudzajām mēbelēm, bez jebkādas cieņas un izpratnes pastaigājās pa datora klaviatūru un briļļu stikliem, nejutās vainīgi, iešūpojot vēja stabules vai nogrūžot no galda kādu aizmirstu salveti. Tā ir brīnišķīga sajūta, kad visapkārt lido tauriņi.
Reiz kādas „pastaigas” laikā istabā ienāca māsa. Viņa, protams, tauriņus neredzēja, jo tie bija manas vasaras tauriņi, bet viņa zināja, ka kaut kas nav kārtībā. Parasti šādos gadījumos viņa nospriež, ka es esmu dīvaina, dara to man zināmu un atrod kādu uzticamāku saprātīgu būtni. Kad viņa gāja prom, daži tauriņi bija apsēdušies viņai uz pleciem. Tajā dienā viņai veicās.
Kad es izstiepju roku, viens vai divi uz tās vienmēr nosēžas un lēni kustina spārniņus, lai es neiedomātos, ka tie tur ir uz palikšanu.
Es izvēlējos vienu un skatījos cieši viņam acīs. Tur varēja redzēt visu viņa atmiņu. To varēja palēnināt kā video ieakstu, varēja apturēt un izpētīt kādu kadru visos sīkumos. Varēja ar pirkstu pieskarties kadram un izsmērēt krāsas, vajadzēja tikai zināt, kur skatīties. Maniem tauriņiem uz spārniem ir viltus acis.
Viņa atmiņa bija no paša vasaras sākuma, kad vēl nebija apnicis priecāties par brīvību. Tas bija jūnijs, nedaudz apmākusies diena, kad mēs gulējām pļavā uz vēdera, runājām muļķības un ne par ko nelikāmies zinis. Garām bija pabraucis jau trešais vilciens, pirms stundas vajadzēja būt mājās uz pusdienām un aplaistīt siltumnīcā gurķus. Nekas, pagaidīs.
- Ko tu darīsi pēc desmit gadiem?
- To pašu ko tagad. Visu, ko vajag, lai nodrošinātu iztiku un atlikušajā laikā nedarītu neko konkrētu.
- Domā līdz trīsdesmit tas vēl nebūs apnicis?
- Domāju, ka būs, bet par to es uztraukšos tad. Nav jau grūti darīt kaut ko. Ir miljoniem, miljardiem iespēju izpausties. Atliek tikai izvēlēties savējo un aiziet! Apturiet mani kāds!
- Vai arī mēs būsim veci, īgni un nemitīgi kaitināsim visu atlikušo pasauli ar savu eksistenci. Patiesībā svēts uzdevums – mēs mācīsism viņiem pacietību.
- Līdz viņi mūs nogalinās. Vai pārdos uz Āfriku apēšanai. Tad mums būs nolaistas cenas, jo trīsdesmit gadus veca gaļa varētu būt diezgan sīksta.
- Bet, ja ilgāk pavāra un piemet nedaudz vairāk garšvielu, to visu var labot. Ko tikai cilvēki neēd.
- Taisnība. Un tā mūs pasniegtu kā svētku maltīti kādās ciema kāzās. Mēs nestu jaunajam pārim laimi un daudz bērnu, labu veselību un labklājību. Eiropas mantojums.
- Un pašās beigās viņu bērni nēsātu mūsu kauliņus ap kaklu kā talismanus. Es domāju pirkstu kauliņi derētu vislabāk. Nav daudz asumu uz kā sagriezties un nav par garu un smagu. Ideāli piemēroti.
- Varētu ierakstīt testamentā, ka mana pēdējā vēlēsanās ir lai no maniem pirkstu kauliņiem izgatavo kaklarotas….
Un tā tikai aizvien tālāk un tālāk, bez atkāpšanās ceļa. Beigās sāka krēslot un līt un tad mēs pamodāmies un gājām mājās. Nevienam pat neradās jautājumi par to, ko mēs darījām. Viņi arī kādreiz bija jauni un brīvi, un ar to pietika.
Mirklī, kad pēdējais kadrs bija aiztīts, tauriņš palika pelēks. Tas zaudēja savu saulaino krāsu, vēl vienu reizi noplivināja viltus acis un sabirza mikroskopiskos putekļos, kurus uzreiz aizpūta pa loga šķirbu ielavījies vējš. Atmiņa no dzeltenspārnotās radībiņas bija atgriezusies manā galvā. Bija laiks pārējās noglabāt atpakaļ burkā. Citai reizei.
Es tur biju redzējusi viņu.
