#6
Pulkstenis rāda sešus. Padarāmo dienas darbu saraksts sarucis pavisam īss, gulēt vairs negribas, tēja sen atdzisusi un visapkārt iestājusies nakts. Gluži kā jebkuras darbadienas beigās gribas nelielu atalgojumu par to, kas izdarīts.
Ielas ir tukšas, ja neskaita biezo sniega un ledus kārtu, pilsētas nomalē cilvēki tad jau vienmēr guļ, it kā neviens tiem nekad nabūtu pateicis, ka var arī nepakļauties dienas un nakts secībai, ka tā neko nenozīmē un neko pretī nedos, ja to ievēros. Atļauts ir viss, kas nav aizliegts, tik vēlu arī tas, ko parasti aizliedz ētika. Ja ir vēlēšanās, atļauts skriet pa pagalmu kailam, atļauts nogulties ielas vidū, jo tur skatu uz augšu neaizsedz zari un laternas, atļauts suni nevest pie saites, jo nav neviena, kam tas varētu iekost, atļauts smēķēt divas cigaretes vienalaicīgi. Patiesībā kaut divdesmit, ja gribas.
Kā ikkatrs komiksu varonis tu pieej pie skapja, uzvelc savu īpašo ietērpu un dodies piedzīvojumu meklējumos tepat aiz stūra.
Šonakt programmā alus. Tas taisās līt visos tuksnešos un lielveikalos ar slidenām grīdām. Jāglābj skorpioni, banāni un lielveikalu apkopējas no sirdstriekas. Ar grīdlupatu un spaini, ja nepaspēs ar lietussargu. Vēl mirklis pienākas arī piepūstam astoņkājim, kas iekārtojies 15. trolejubusa pieturā, nākamajā aiz tirgus. Viņš jāaizvilina atpakaļ uz jūru, kur uz nedēļu apmetusies visa kolonija. Un jāpierunā nogādāt pastu uz Lietuvu, kuram vajadzēja būt nosūtītam jau pagājšmēnes. Bet galvenais – šonakt programmā alus.
Neticēt atļauts.
- Tev sesija ir?
- Nē.
- Laimīgā! Ejam 14. slidot?
- Es nevaru, man eksāmens.
Smieties atļauts.
Tu to nepamanīji, bet es tavā istabā ierīkoju novērošanas kameru un tagad brīvajos brīžos vēroju tevi darbojamies savā nodabā. Es tagad daudz par tevi zinu.
Pārbaudīt atļauts.
Mums vēl ir palicis ceļagals, pēda, pāris elkoņa locītavu un plecu baseinā un vēl arī divi pilnie komplekti uz galdiem. Viens gan ir nedaudz aizsākts, bet vismaz nav jabaidās kļūdīties. Neiebildīs. Kuru, lūdzu, jūs vēlētos?
Neatbildēt atļauts.
Cilvēku nav, tāpēc ir atļauts. Nepastāv pieklājība, labais, sliktais vei pelēkais. Ir tikai jā vai nē, gribu vai negribu. Ir tikai sekundes, ir tikai pamatvienības un nepatiesības, jo ir jau seši.
(Kāpēc zināšanas tiek novērtētas tik augstu? Tāpēc, ka tas ir populārākais veids, kā nopelnīt iztiku? Gudrība nav ienesīga. Tāpēc, ka tas attīsta personību? Ne tad, ja personība procesā tiek iznīcināta. Tāpēc, ka zināšanas dod iespējas? Varbūt kādu dienu arī iespējas. Tāpēc, ka… jautājumi beidzās. Varbūt kādreiz sapratīšu. Varbūt kādreiz sapratīšu, vai tas bija tā vērts.)
Es meklēju cilvēkus, kam arī pulkstenis rāda sešus. Kas gribētu tagad aiziet uz teātri, kurā arī būtu tikai seši vai septiņi un starpbrīža laikā parunāties ar citiem skatītājiem par to, kuras rindiņas aktieru tekstā bijušas labākās un kuras dziesmas izvilinājušas trīs nodevīgas asaras labajā acī. Es meklēju cilvēkus, kas sešos grib sagaidīt astoņus. Kur viņi ir?
Viņš gulēja.
