apasionata #5

dusmas tik milzīgas kā skārda jumti pār garāžiņu kavartāliem nomainījies apsargs bet principi palikuši tikpat satrunējuši un lēnām birst kopā plēkšņu kaudzītēs uz kailas ielas kas tērpusies tikai gumijas zoļu sanestajos netīrumos un nopūtās cilvēks pēc smagas dienas tikko pāri pusmaktij atnācis mājās ļaunais gars tev seko un skatās pār labo plecu kamēr tu sapņo par nākotnes ideāliem mazliet piepūles un viss atkal ir galā un sākas no jauma kā nebeidzams smilšu pulkstenis kas pats griežas riņķī un vienmēr uz augšu tiek vēlreiz celtas tikko kritušās smiltis kā spītnieka galva tikai mirkļi paliek vēl aizvien lejā un pamazām saplūst ar netīrumiem uz ielas noteikta kārtība kurā jāstājas ierindā maršēt sāk notikumi datumi laiki un cilvēki un cunami noslauka visu atstājot tikai to vieglo kas bija tik sen

2008. gada 27. septembris. “Pērļu kaklarota”

Tas notika pāris dienas pirms viņas kāzām, kad viņa atrada savas mātes mantas. Tās bija bēniņos, glīti saliktas milzīgā lādē ar senlaicīgiem vara apkalumiem, no kuras nedaudz dvakoja pēc pelējuma. Tur bija gaišas kokvilnas kleitas, dzeltena salmu cepure ar pļavas margrietiņu pušķīti un milzīgām malām, mātes grāmatas un kurpes, bet visam pa virsu salocīts nevainojamā trijstūra formā gulēja pūkains, pelēks vilnas lakats. Aukstos ziemas vakaros māte bija sēdējusi uz dzīvojamās istabas dīvāna ar savu meitiņu klēpī, saņēmusi abām apkārt šo lakatu un lasījusi mazajai priekšā stāstus vienu pēc otra līdz viņa aizmiga. Pacēlusi lakatu pie sejas, viņa dziļi ieelpoja tā smaržu. Tad nolika to uz putekļainās grīdas un pa vienai no lādes izcēla un apskatīja visas mātes mantas. Pašā apakšā viņa ieraudzīja biezu grāmatu ādas vākos – mātes jaunības dienu dienasgrāmatu. Viņa uzšķīra nodzeltējušās lapas uz labu laimi un lasīja:

„1976. gada 29. jūnijā

Dārgā dienasgrāmata,

Mana pasaule šodien pielijusi ar prieku un nekas nespēj mani noraut lejā no tām debesīm, kurās esmu uzlēkusi. Kā gan savādāk, man taču šodien paliek astoņpadsmit gadu, tieši tad, kad zāle piebirusi ar ziediem un mežā viss smaržo pēc vasaras! Man liekas, ka putni šodien dzied tikai man, ka mākoņi kustas uz priekšu tikai tādēļ, ka tiem jāatnāk mani apsveikt un pat mazā pele kambarīša stūrī ir izgrauzusi jaunu caurumu tikai lai būtu tuvāk man. Mamma teica, ka es taču jau esmu liela meitene un lika, lai beidzu lēkāt un taču ķeros pie nopietniem sieviešu darbiem, bet es sapinu puķu vainagu un aizskrēju uz mežmalu, tomēr mammas vārdi man sekoja.

Vakar tēta darbistabā es kādā grāmatā redzēju gleznas attēlu, kurā bija uzzīmēta milzīgi resna sieviete ar sarkaniem vaigiem, mezglos savītiem matiem un apaļīgām lūpām. Viņas kaklu zem diviem dubultzodiem bija apvijušas baltas, mirdzošas pērles. Sievietes dzīve man vienmēr ir saistījusies ar to pašu smagumu, kuru es redzēju šajā gleznā. Tas ir smagums, kas apslāpē visu enerģiju un prieku. Vienīgi pērles attēlā ieviesa kādu dzīvību, un tāda arī es vēlos vienmēr būt. Es vēlos, lai katrs manas dzīves gads ir kā mirdzoša, gaiša pilnība, kas rada prieku ne tikai man, bet arī viesiem, kas man blakus. Es vēlos, lai mana dzīve ir mana lielākā greznība gluži kā šī pērļu kaklarota gleznā attēlotajai sievietei…”

Vijumiem izrotātie burti izplūda jaunās sievietes acu priekšā, tos bija aizmiglojušas asaras. Viņa visā pilnībā varēja iztēloties savu māti viņas astoņpadsmitajā dzimšanas dienā, jo tāda tā bija bijusi arī divdesmit astotajā un savas meitiņas astotajā. Viņa aizvēra grāmatu un lēni, kā apmīļojot, lika visas mantas atpakaļ lādē, tikai pelēko lakatu ne. To viņa apmeta ap pleciem, kad, nogājusi lejā no bēniņiem, izgāja uz terases. Spirgtais aprīļa vējš iesitās viņai sejās, nesdams līdzi tikko uzraktas zemes un maigo bērzu pumpuru smaržu. Tas nedaudz parotaļājās ar viņas matiem un tad atstāja to vienu sēžam pītajā koka krēslā, zem sevis pierautām kājām.

Māte bija vēlējusies, lai viņas dzīve būtu kā pērļu kaklarota, un galu galā tā tāda arī bija bijusi, tikai laikam nekad viņa nebija iedomājusies, ka pērļu kaklarotas nemēdz būt garas. Un, lai cik skumji tas arī nebūtu, arī jaunā sieviete pati vēlējās dzīvot tāpat kā māte. Viņa saprata.

apasionata #4

Balerīna dejo uz salīmētajiem pirkstgaliem pa manu sirdi kā pa pelēku lielceļa asfaltu kura rievās sakrājies ne mazums gružu un sāls grauž grambas aizvien dziļākas nežēlojot riepas aiztraucas tālumā ar gaismas ātrumu idejas sekundes emocijas pārņem kontroli un nogriež vienmēr pa kreisi neievērojot uzrkastus uz zīmēm ceļa malās vai policistus vai kartes un tomēr nenonāk atpakaļ sākumā pēc katriem četriem pagriezieniem vadību ir pārņēmis ego pēc kura no pasaules paliks pāri labi ja pelni ko izkaisīt vējā līdz ar sapņiem nopērc saldējumu un pārliecinies ka tavs prieks nekur nav pazudis.

apasionata #3

Pēdējā deja ir lēnais valsis lai izdejot viegli un kājas un mēles neķeras nepabeigtos teikumos ir sava romantika palikt pēdējajam zālē vai kolonnā vai vienkārši nejust vajadzību uzmanīt aizmuguri stāvot pret sienu man vairs nav kur atkāpties un gribētos lai būtu jābrauc prom uz citu pilsētu un tas būtu patiešām beidzies ne tikai iekonservēts kā āboli kompotā paredzēti patērēšanai ziemā ar reiz jau izdzīvotiem mirkļiem nepietiek pakāpties uz priekšu lai piekļūtu tuvāk bet vai atļauts kāpties atpakaļ?

Apasionata #2

Nāc mās un iesim atkal abas laukā pa logu pretī nezināmajam lai tajā atrastu savu laimi kura drošvien noklīdusi no pareizā ceļa pagriezienus ieraudzīt lemts tikai kad jau paiets tiem garām steidzas gājputnu nesti notikumu cikli kā kara romānā ar sliktas kvalitātes alkoholu un vienas nakts meitenēm un dejām uz un zem galda starp gružos ierušinātiem noslēpumiem kas sen zaudējuši vērtību cilvēku vidū mājo arī izcili meļi kurus līdz galam neizprot neviens tikai domas pastāv Dekarts kļūdījās mēs neesam vainīgi pie runāšanas tā vienkārši bija jābūt arī otrai iespējai tikt cauri emociju aliču dzīvžogam un tad mirīgi aiziet prom pa ielu bezsirdis paprasa ieliec sarkankoka sirdi es īsto zaudēju kārtīs.

Savs dievs

Man likās, es nomiru. Es atceros auto, EB sērijas numuru, tumši zilu priekšējo pārsegu un tehniskās apskates uzlīmi aiz stikla. Termiņš bija beidzies. Es kritu un tad tur bija daudz cilvēku, no kuriem neviens neko nedarīja. Sociālpsiholoģijas grāmatas stāsta, ka pūlī neviens neuzņemas atbildību. Tagad es tam noticēju. Es gribēju pateikt, lai kāds taču piezvana ārstiem, lai viņi visi novācas no ielas un lai kāds man padod salvetes, jo kaut kas silts visu laiku tecēja gar acīm tajā īpaši kaitinoši šaurajā straumītē, kas kutina vairāk par salmu spilvenu. Es gribēju, bet nez kāpēc vārdi neizskanēja, lūpas vienkārši neklausīja un tad man jau bija vienalga.

Tas bija brīnišķīgs mirklis. Ļoti īss, spilgtas, siltas gaismas mirklis, paskrēja tikpat ātri kā pusdienu pārtraukums šķietami nebeidzamā darba dienā. Vienā sekundē es no ielas biju nokļuvis pavisam citā pasaulē. Tad tā izskatās pēc nāves. Sveiks, Dievs, saki, vai tu esi?

Es stāvēju kājās, ar mani viss bija nevainojamā kārtībā, biju saposies, mugurā uzvalks un pedantiski izgludināts krekls. Pārbaudīju zeķes. Tās patiešām nebija cauras. Pēc izskata kā uz tiesu. Apsūdzētais? Meklēju dokumentus un neatradu. Meklēju savu medaljonu, Peru metāla naudas gabalu, neatradu. Biju kļuvis bezpersonisks.

Man visapkārt pletās balta migla. Nevarēju redzēt tālāk par kādiem metriem desmit, bet varbūt nekas nebija patiess un man tikai izskatījās. Nezinu, nkad vēl nebiju nomiris. Es piesitu kāju, lai pārbaudītu, ka zem manis ir stabils pamats un tad nodomāju, ka tas bija absolūti bezjēdzīgi, jo es vairs nevarēju nokrist. Pēdējā doma vēl nebija pametusi manu operatīvo atmiņu, kad tieši vietā, kur manu kurpju zoles saskārās ar virsmu, gluži kā akvārijā noskaidrojās attēls. Pret manām pēdām bez jebkādas cieņas atspērās desmitiem citu. Tās bija cilvēku pēdas, kuras man bija lemts skatīt no apakšas. It kā es būtu pagriezis gravitāciju ar kājām gaisā un palīdis zem asfalta.

No sākuma es priecājos kā bērns. Es uzzināju visu par kurpēm. Nekad nebiju ievērojis, cik daudz dažādu formu ir zolēm. Tās var būt ovālas un plakanas – bezveidīgas – noapaļotiem purniem un rievotām zolītēm kā pils vārti ģērboņos – sirsnīgas – kantainas kā noēvelēti sētas dēlīši – stabilas – smailiem purniņiem un papēžiem, kas, šķiet, tūlīt izdursies cauri manam ziepju burbulim un viss atkal būs kā vienmēr. Es skrēju līdzi šīm kurpēm, pieskāros stikla sienai tieši tajās vietās, kur pretējas puses pēdas, bet nekas nenotika. Es biju priecājies kā varavīkšņu meklētājs, kas beidzot uzrāpies loka pašā augšā, bet nekas nekļuva patiess, nekas nekļuva mans, es vairs neticēju, ka paradīze pastāv, pat nesaktoties uz to, ka debesis tagad vismaz pēc loģikas sanāca zem manis.

Tad es sāku viņus pētīt. Stundām ilgi sēdēju notupies vienā pozā, kā caur palielināmo stiklu vērodams viņu sīkākās kustības, mēģināju to visu uztvert kā postmodernisma mēmo kino, kurā visiem aktieriem maksā, bet es esmu ielavījies filmēšanas laukumā un tāpēc nedrīkstu ne ar vienu sarunāties. Kad cilvēki domā, ka uz viņiem neviens neskatās, parādās patiesās vēlmes. Protams, pieklājība un etiķete ir radusies un domāta tikai sabiedriskai uzvedībai, bet tā tomēr ir tik mākslīga! Tā noliedz cilvēkā dzīvnieku, kurš parādās īsajos „neviens taču neredzēs” mirkļos. Paslepus aizdegta cigarete, plaukstā noslaucīts deguns vai zeķbikšu sakārtošana. Caur un cauri sociālais dzīvnieks cilvēks tomēr baidās no nepārtrauktas uzmanības kā no mēra. Gribējās pastrīdēties par to, vai ieslodzījums ir humānāks par nāvessodu. Ja tās būtu debates, es vienlīdz labi varētu aizstāvēt abas puses.

Pēc trīs dienu vērošanas man jau bija vienalga, ko viņi darīja. Tas ir, dienā viņpus stiklam, jo visa gaisma, kas sasniedza mani, nāca no otras puses. Man apkārt bija tikai baltā migla. Es jau zināju visu, ko viņi darīja. Pārāk maz atšķirīgo viņu vidū bija no parastā viduvējā cilvēka, lai ilgi būtu vērts viņos lūkoties. Ne bez iemesla filmās gadi tiek saspiesti pāris izcilās stundās, par kurām tad mēs, 3D cilvēki, maksājam vairākus latus katrā reizē. Es biju iedzīts tādā garlaicībā, ka vienkārši uz vēdera, rokas plati sānis izstiepis, gulēju uz savas nebeidzamās, caurspīdīgās zemes.

Es domāju par saldējumu. Biju šeit jau trīs dienas, bet nejutu izsalkumu, savā ziņā tas mani priecēja, jo izsalkums jebkuru situāciju var vērst vēl ļaunāku, tomēr saldējums ir kas vairāk par viekārši ēdienu. Saldējums ir process, tu vari ar to spēlēties, tu vari tam veltīt visu savu uzmanību un rūpes, tad tas kļūst tāds apmierināts un peld egoistiskā labsajūtā no tavas pielūgsmes un, kad tu to beigu beigās apēd, tas jūtas pagodināts, jo domā, ka tu piederi tam, nevis otrādi. Taču tas īpaši neapvainosies arī ja to pieveiksi ātri, lai nedaudz uzlabotu visādi citādi neizdevušos un aizņemtu dienu. Atzīstu, es biju nožēlojams, es gribēju saldējumu, bet lai to aizmirstu, bija vajadzīgs viens vienīgs acumirklis, jo parādījās viņa.

Viņa bija citāda. Nedaudz apmaldījusies un tomēr pārliecināta par sevi. Nedaudz par plānu saģērbusies vēl aizvien neatlaidīgajai ziemai, nedaudz par spēcīgu krīzes saēstai tautai, kas sūkstās par katru sīkumu. Visā nedaudz par daudz. Viņai tur nevajadzēja būt, tā bija parasto cilvēku mēmā drāma, viņa izjauca ierasti pelēkbrūno toni ar oranžu cepuri. Viņai bija smailpapēžu zābaki, no viena nebija līdz galam izdevies noplēst veikala pielīmēto cenas zīmi. Pārāk taisnu muguru viņa pārgāja man pāri. Es negribēju tik ātri viņu palaist, es piecēlos un mēģināju viņai sekot šaipus stiklam, bet nez kādēļ es nespēju tikt viņai līdzi. Es redzēju, kā no viņas kabatas izkrīt cimds un paliek nepamanīts. Es biju pārāk lēns, viņa gluži kā mirklis uzradās un tad atkal pazuda, es nebiju pat sāls, kas bojāja viņas zābakus, es nebiju nekas, es viņai neeksistēju. Piegāju pie cimda un izlikos, ka pieskaros tam caur sienu. Domās pat varēju sajust tā aso vilnu, cimds bija tikpat oranžs kā cepure, kā gan viņa to varēja te pazaudēt, mana Pelnrušķīte. Viņai droši vien ir daudz pielūdzēju, viņa ir no sievietēm, ko ievēro. Kad viņa iet, visa pasaule sakrītas maza pie viņas kājām, tomēr viņa to nesabradā, iespējams viņa to pat neapzinās, un savus smailos papēžus uzmanīgi liek starp cilvēku pašcieņām, kas tik bieži nesniedzas pat līdz potītēm. Iespējams, es nebūtu spējis viņu uzrunāt pat ja būtu bijis tur. Šādas sievietes vienmēr apņem tāds kā elektromagnētisks neaizskaramības vairogs, kas piesaista skatienu un nelaiž vaļā. Šī bija viņas diena manā mūžā.

Ceturtajā dienā es sāku jukt prātā. Es gribēju ārā no sava sprosta, biju mēģinājis iet, cik vien tālu spēju, tomēr, lai cik arī ietu, aina otrpus grīdai palika nemainīga, it kā es būtu piesaistīts tieši šai vietai pasaulē, lai to vērotu līdz laika galam. Es biju mēģinājis lekt, cerot, ka gravitācija pagriezīsies normālā virzienā un es kritīšu prom no grīdas. Es jau gandrīz to biju sācis uztvert par Personību, par neparasti stūrgalvīgu un neiespaidojamu indivīdu. Ar mani tiešām nebija labi. Tad es novilku kurpes. Es to nebiju darījis iepriekš, jo tās nespieda, kā kurpes parasti dara (kurpes parasti mani ienīst tikpat ļoti, cik es tās). Es noliku tās zemē sev priekšā un tās uz mani skatījās apvainojoši. Es tās biju pametis. Tās vairs nesaskārās ar manu miesu, varbūt tās bija vientuļas, bet es biju kļuvis nedaudz brīvāks. Gluži kā pēc stundu gara skrējiena, kad liekas, varētu noskriet vēl stundas četras, ja tikai neapstātos. Tad es novilku žaketi un nometu to blakus kurpēm. Pēc mirkļa tām pievienojās kaklasaite un zeķes. Ar katru nomesto apģerba gabalu es kļuvu brīvāks. Vieglāks. Drīz es jau pilnīgi kails gulēju zemē, visas drēbes mētājās kaudzē netālu no manis. Tās bija betona krāvums blakus manai gandrīz bezsvara figūrai. Es lidoju.

Īstajā pasaulē jau bija satumsis, tikai vāra ceļa lampu gaisma iespiedās manā miglā, padarot to līdzīgu kapsētas nostūrim. Tur lija lietus. Pirmais lietus šogad. Es vēroju lietus lāses izšķīstam pret virsmu, kļūstam par seklu jūru un viļņojamies haotiskā dejā prom uz noteku. Es gribēju sajust lietu. Kaut vienu svešu pieskārienu, kas liecinātu, ka neesmu šeit, kur nekā nav. Ja aizvēru acis un ļoti, ļoti koncentrējos, es varēju iztēloties lietu sejā. Tas būtu ledains, spirdzinošs, gluži kā viņa, un tam būtu tikpat ļoti vienalga par mani kā viņai. Kas gan man ir jāizdara, lai tiktu prom? Uz debesīm, elli, jabkur, tikai prom no nekurienes. Vai man jālūdzas? Es jau biju izkliedzis visas savā caurajā atmiņā nosēdušās lūgšanas. Vai man kas jāapsola? Es jau biju apsolījis darīt tikai labu, atvainoties, nožēlot visus savus grēkus, dot naudu nabagiem. Ko vēl? Ko es biju palaidis garām? Es neticēju, ka viss beidzas šādi, es atteicos samierināties, tāpēc juku prātā. Man sāka likties, ka kurpes man smaida.

Varbūt šī bija pasaules izgāztuve, kur nonāca tie, kas pasaulei vairs nebija vajadzīgi. Atkritumi, katrs savā glīti konstruētā kambarītī ar vienu logu uz iepriekšējo dzīvi. Varbūt pasaule atbrīvojās no manis, jo es savu biju padarījis. Es biju radījis bērnu. Manai ciltij bija turpinājums. Ar reproduktīvo funkciju viss bija kārtībā. Varbūt tā arī bija vienīgā cilvēka vērtība, varbūt visam, kas man bijis svēts nebija nekādas nozīmes. Manas idejas, mans darbs un iedvesma, ko sniedzu citiem – varbūt tas viss bija tikai manis paša uzpūsts zilonis, gaistošs dūmu mākonis vējā. Pusuzceltās mājas, nepabeigtā projekta skices, students, ko pieņēmu par asistentu. Es nebiju pabeidzis iesākto, es biju viņiem vajadzīgs. Vai arī tomēr nē? Varbūt to manā vietā izdarīs citi. Es varētu būt aizstājams. Arī manu bērnu uzaudzinās kāds cits tētis. Cits mācīs kā sasiet kurpju auklas, kā uzvarēt strīdā, kā pastāvēt par sevi un cīnīties par saviem sapņiem. Es vēl neko nebiju izdarījis sava bērna dzīvē, es nebiju pabeidzis būt tētis. Es nevarēju būt atkritums. Man vajadzēja būt tur.

Es sapratu, ka raudu. Ironiski – vīrietis, kas neraudāja pat pie savas mātes zārka, tagad raud, jo negrib atdot citam to, kas pašam nemaz nepieder, – savu bērnu. Pēkšņi man tik ļoti gribējās viņu turēt savās rokās, pacelt gaisā un sagriezt, lai skaļi smejas, rādīt tikai visu skaisto un cēlo, padarīt pasauli ideālu, lai manam bērnam tā būtu labāka nekā bija man. Vēl bija tik daudz, ko vajadzēja izdarīt, tik daudz, ko cits manā vietā neizdarīs.

Laikam mana iztēle beidzot bija uzvarējusi realitāti, jo es sajutu uz pieres pilam ūdeni. Tas bija auksts pret asarām un lēni slīdēja lejup pa manu pieri, es jutu katru milimetru ādas, it kā jušanas receptori tur būtu savairojušies neraksturīgi manai sugai. Tad pirmajam pilienam sekoja otrs un trešais, arī ceturtais un piektais. Man likās, ka gaiss sāk smaržot pēc slimnīcas un man sāka neizturami sāpēt krūtīs un labajā kājā, gluži kā toreiz, kad to sašāva medībās. Es tīšām turēju acis ciet, lai neizrādītos, ka tā ir tikai vīzija, es mēģināju pakustināt roku un sataustīt tur pēdējās dienās tik ierasto gludo grīdu, bet tās vietā es atradu saburzītu palagu. Es nesapņoju. Kā milzīgs vilnis mani pārņēma prieka un pateicības apziņa, es biju kļuvis visvarens.

Pirmo es ieraudzīju savu meitu. Iespējams, tā bija tieši viņa, kas mani atveda atpakaļ, pilinot man uz pieres ūdeni no savas krūzītes, kamēr mamma neapsauca. Es klusumā uz viņu skatījos, viņa ar bērnam vien piemītošu apņēmību vēlreiz iemērca pirkstu ūdenī un tad pacēla to virs manas galvas un gaidīja līdz piliens lēnām notecēja lejup un nokrita man uz pieres. Es skatījos uz viņas acīm, gaiši pelēkajām mātes acīm, kas nu jau cieši vērās atpakaļ manējās, un sapratu, kāpēc dzīvoju.

Viņai aiz muguras krēslā bija iemigusi māte, sieviete, kuru pievīlu un kura tomēr atradās šeit, lai būtu man blakus. Viņa bija sajaukusi matus pret krēsla atzveltni un pievilkusi kājas zem sevis, satinusi ap pleciem šalli, varēja redzēt vietu, kur vēl tikko viņai blakus bijusi mūsu meita. Smailpapēžu zābaki nevērīgi mētājās uz grīdas blakus krēslam. Es neuzdrošinājos viņu uzrunāt. Es biju laimīgs.

#8

Vējš bija ledains, gandrīz tikpat ledains kā migla, kas vēlā vakarā pamazām cēlās no ezera, tik tumša un bieza, it kā visi reiz ezerā palikušie tagad kāptu ārā, paraudzīties, ko mēs esam izdarījuši ar kādreiz vēl viņu pasauli. Smagām, nevadāmām rokām viņi kārpījās pa zāli arvien tuvāk soliņam, uz kura stāvēju.

- Ej prom! – Iespējams kāda tiešām no ezera izkāpuša rēga balss, iespējams, kāds, kas bija paslēpies niedrēs un iekārojis manu vietu.

- Nē! – Ideāla vienaldzība.

- Ja tu būtu gudra, tu baidītos.

- Varbūt neesmu gudra. Tikai nikna.

- Kas gan ir cilvēka niknums! – Tas iesmējās, čerkstoši kā simtgadīgs vecis. Vai vecene. Tad jau vairs reti kad var atšķirt.

- Kas ir cilvēka niknums? Paskaties apkārt! Kāpēc te vairs nav mežu? Jo niknums dod spēku. Kāpēc ātrums ir vērtība? Jo niknumu nevar pilnīgi apvaldīt, to var tikai pārveidot. Kāpēc mēs zinām, kas ir vara? Jo dusmas kopā ar izdomu rada valdonīgumu. Kas notiek, kad cilvēki dusmojas? Pasaule uzsprāgst.

- Kad dusmojas dievi, jūs to saucat par negaisu.

- Ar negaisu var sadzīvot, bet sprādziens nogalina vai vismaz ievaino. Un iznīcina.

- Ja ko var iznīcināt, tas nav pelnījis pastāvēt.

- Tieši otrādi. Ja kaut ko nevar iznīcināt, tad tā ir kļūda. Visam ir jābūt ietekmējamam, tikai tad vispār ir jēga pastāvēt. Tomēr tas nepadara iznīcību vilinošāku.

- Tev bija taisnība, kad teici, ka neesi gudrs, cilvēk. Tev nesaprast, ko neesi piedzīvojis. Tu esi vājš, cilvēk.

- Un, būdams vājš, es esmu neuzvarams. Lai kas arī būtu, tu nevari pārspēt niknumu, nevari ignorēt šo augstāko punktu šūpoļu trajektorijā, pēc kura viss strauji iet uz leju. Cilvēks ir kā nazis, kam ass gals, ar kuru var nogalināt, bet pārējais tikai pievienots šim galam un asina to.

- Nez ko tu ar nazi iesāktu pret miglu? – Un atkal atskanēja sausie, smilšainie smiekli.

Sadedz elles ugunīs, necienīgais izdzimteni. Kliedziens aizskanēja tālu pāri ezeram. Aiz kādas tālākas niedru sienas uzreiz atskanēja histēriski airu šļaksti, laikam kāds nobijās. Sprādzieni ievaino…

Laikam bija jau ļoti vēls, jo tik tumšas debesis sen nebija redzētas. Kāpēc gan par debesīm cilvēki domā kā par zilu bļodu? Debesis ir melna bļoda, netverami melna un tukša, tikai mums apkārt sastājušās dažas zvaigznes, kas, ja ļoti gribas, ir ar roku aizsniedzamas.

Šūpolēs sēž divi mīlētāji. Tās tikai pavisam nedaudz kustas, lai principa pēc to varētu nosaukt par šūpošanos.

Šūpolēs iesēdies bērns, tētis to šūpo, bērns smejas. Bērns nezina, kas ir niknums.

No tilta ar virvi šūpolēs nolec cilvēks. Un krīt. No pilna augstuma. Varbūt kliedz. Tas ir niknums. Tās ir īstas cilvēciskas dusmas, kas padara neuzvaramu.

Tas ir niknums.

Viņš man vēlāk stāstīja, ka es naktīs sarunājos ar sevi.

Apasionata

Es uzsēdos uz pleciem savam pēdējam degunradzim lai tas mani izvestu pēcpusdienas pastaigā uz pirkstgaliem viņš lavījās caur tukšo bibliotēku stiklašķiedras laivā salīcis sēdēja trešais sniegbaltītes rūķītis apmaldījies ezītis miglā nomazgā logus vecomāt vēl nedrīktētu būt tik tumšs mazliet pacieties rīt būs rīts kas nevienam ne ar ko nepaliks atmiņā nogulsnējušies bērnības nedarbi savieno labāk par laulības gredzenu teorija līdz nakts vidum apkārt vienmēr ir malas taisītas no augstvērtīga porcelāna servīze lielāko daļu mūža pavada skapī skeleti pavisam nedaudz grabot dejo tango argentīnas ritmos pazudis ir apjukums maza bērna acīs norāda uz pieaugušo kļūdām vajadzētu mūs mācīt runāt tikai nepatiesības ar nelielu īstuma pieskaņu svētdienās un svētku dienās nevilkt garumā trīs rezes ejot paklanīties neredzamas publikas priekšā vai aizmugurē vai varbūt šoreiz sānā iebraukt izdevies kaimiņa mašīnai skrūvējas nost riteņi un skrūves birst ārā zem zābaku zolēm čīkst sniegs nokaisīts ar dzeltenām smiltīm būtu jāatrodas tikai jūrmalā kāds pazaudējis dūrainīti tādu melnsarkani rakstainu iztēli vien latvieša dvēselē ieraudzīt.

#7

Man bija pilna burka ar dzelteniem tauriņiem, saglabātiem no vasaras. Reizēm tie bija rātni un sēdēja mierīgi, sakļāvuši spārniņus burkas dibenā vai pieķērušies pie nelīdzenumiem uz burkas sienām, bet parasti tie stūrgalvīgi trakoja, sizdami spārniņus pret stiklu, it kā vēl nebūtu zaudējuši cerību tikt atpakaļ ārā – vasarā.

Aptuveni reizi nedēļā es palaidu tauriņus pastaigā pa istabu. Tie virpuļoja kā dzeltens mākonis ap nedaudzajām mēbelēm, bez jebkādas cieņas un izpratnes pastaigājās pa datora klaviatūru un briļļu stikliem, nejutās vainīgi, iešūpojot vēja stabules vai nogrūžot no galda kādu aizmirstu salveti. Tā ir brīnišķīga sajūta, kad visapkārt lido tauriņi.

Reiz kādas „pastaigas” laikā istabā ienāca māsa. Viņa, protams, tauriņus neredzēja, jo tie bija manas vasaras tauriņi, bet viņa zināja, ka kaut kas nav kārtībā. Parasti šādos gadījumos viņa nospriež, ka es esmu dīvaina, dara to man zināmu un atrod kādu uzticamāku saprātīgu būtni. Kad viņa gāja prom, daži tauriņi bija apsēdušies viņai uz pleciem. Tajā dienā viņai veicās.

Kad es izstiepju roku, viens vai divi uz tās vienmēr nosēžas un lēni kustina spārniņus, lai es neiedomātos, ka tie tur ir uz palikšanu.

Es izvēlējos vienu un skatījos cieši viņam acīs. Tur varēja redzēt visu viņa atmiņu. To varēja palēnināt kā video ieakstu, varēja apturēt un izpētīt kādu kadru visos sīkumos. Varēja ar pirkstu pieskarties kadram un izsmērēt krāsas, vajadzēja tikai zināt, kur skatīties. Maniem tauriņiem uz spārniem ir viltus acis.

Viņa atmiņa bija no paša vasaras sākuma, kad vēl nebija apnicis priecāties par brīvību. Tas bija jūnijs, nedaudz apmākusies diena, kad mēs gulējām pļavā uz vēdera, runājām muļķības un ne par ko nelikāmies zinis. Garām bija pabraucis jau trešais vilciens, pirms stundas vajadzēja būt mājās uz pusdienām un aplaistīt siltumnīcā gurķus. Nekas, pagaidīs.

-         Ko tu darīsi pēc desmit gadiem?

-         To pašu ko tagad. Visu, ko vajag, lai nodrošinātu iztiku un atlikušajā laikā nedarītu neko konkrētu.

-         Domā līdz trīsdesmit tas vēl nebūs apnicis?

-         Domāju, ka būs, bet par to es uztraukšos tad. Nav jau grūti darīt kaut ko. Ir miljoniem, miljardiem iespēju izpausties. Atliek tikai izvēlēties savējo un aiziet! Apturiet mani kāds!

-         Vai arī mēs būsim veci, īgni un nemitīgi kaitināsim visu atlikušo pasauli ar savu eksistenci. Patiesībā svēts uzdevums – mēs mācīsism viņiem pacietību.

-         Līdz viņi mūs nogalinās. Vai pārdos uz Āfriku apēšanai. Tad mums būs nolaistas cenas, jo trīsdesmit gadus veca gaļa varētu būt diezgan sīksta.

-         Bet, ja ilgāk pavāra un piemet nedaudz vairāk garšvielu, to visu var labot. Ko tikai cilvēki neēd.

-         Taisnība. Un tā mūs pasniegtu kā svētku maltīti kādās ciema kāzās. Mēs nestu jaunajam pārim laimi un daudz bērnu, labu veselību un labklājību. Eiropas mantojums.

-         Un pašās beigās viņu bērni nēsātu mūsu kauliņus ap kaklu kā talismanus. Es domāju pirkstu kauliņi derētu vislabāk. Nav daudz asumu uz kā sagriezties un nav par garu un smagu. Ideāli piemēroti.

-         Varētu ierakstīt testamentā, ka mana pēdējā vēlēsanās ir lai no maniem pirkstu kauliņiem izgatavo kaklarotas….

Un tā tikai aizvien tālāk un tālāk, bez atkāpšanās ceļa. Beigās sāka krēslot un līt un tad mēs pamodāmies un gājām mājās. Nevienam pat neradās jautājumi par to, ko mēs darījām. Viņi arī kādreiz bija jauni un brīvi, un ar to pietika.

Mirklī, kad pēdējais kadrs bija aiztīts, tauriņš palika pelēks. Tas zaudēja savu saulaino krāsu, vēl vienu reizi noplivināja viltus acis un sabirza mikroskopiskos putekļos, kurus uzreiz aizpūta pa loga šķirbu ielavījies vējš. Atmiņa no dzeltenspārnotās radībiņas bija atgriezusies manā galvā. Bija laiks pārējās noglabāt atpakaļ burkā. Citai reizei.

Es tur biju redzējusi viņu.

#6

Pulkstenis rāda sešus. Padarāmo dienas darbu saraksts sarucis pavisam īss, gulēt vairs negribas, tēja sen atdzisusi un visapkārt iestājusies nakts. Gluži kā jebkuras darbadienas beigās gribas nelielu atalgojumu par to, kas izdarīts.

Ielas ir tukšas, ja neskaita biezo sniega un ledus kārtu, pilsētas nomalē cilvēki tad jau vienmēr guļ, it kā neviens tiem nekad nabūtu pateicis, ka var arī nepakļauties dienas un nakts secībai, ka tā neko nenozīmē un neko pretī nedos, ja to ievēros. Atļauts ir viss, kas nav aizliegts, tik vēlu arī tas, ko parasti aizliedz ētika. Ja ir vēlēšanās, atļauts skriet pa pagalmu kailam, atļauts nogulties ielas vidū, jo tur skatu uz augšu neaizsedz zari un laternas, atļauts suni nevest pie saites, jo nav neviena, kam tas varētu iekost, atļauts smēķēt divas cigaretes vienalaicīgi. Patiesībā kaut divdesmit, ja gribas.

Kā ikkatrs komiksu varonis tu pieej pie skapja, uzvelc savu īpašo ietērpu un dodies piedzīvojumu meklējumos tepat aiz stūra.

Šonakt programmā alus. Tas taisās līt visos tuksnešos un lielveikalos ar slidenām grīdām. Jāglābj skorpioni, banāni un lielveikalu apkopējas no sirdstriekas. Ar grīdlupatu un spaini, ja nepaspēs ar lietussargu. Vēl mirklis pienākas arī piepūstam astoņkājim, kas iekārtojies 15. trolejubusa pieturā, nākamajā aiz tirgus. Viņš jāaizvilina atpakaļ uz jūru, kur uz nedēļu apmetusies visa kolonija. Un jāpierunā nogādāt pastu uz Lietuvu, kuram vajadzēja būt nosūtītam jau pagājšmēnes. Bet galvenais – šonakt programmā alus.

Neticēt atļauts.

-          Tev sesija ir?

-          Nē.

-          Laimīgā! Ejam 14. slidot?

-          Es nevaru, man eksāmens.

Smieties atļauts.

Tu to nepamanīji, bet es tavā istabā ierīkoju novērošanas kameru un tagad brīvajos brīžos vēroju tevi darbojamies savā nodabā. Es tagad daudz par tevi zinu.

Pārbaudīt atļauts.

Mums vēl ir palicis ceļagals, pēda, pāris elkoņa locītavu un plecu baseinā un vēl arī divi pilnie komplekti uz galdiem. Viens gan ir nedaudz aizsākts, bet vismaz nav jabaidās kļūdīties. Neiebildīs. Kuru, lūdzu, jūs vēlētos?

Neatbildēt atļauts.

Cilvēku nav, tāpēc ir atļauts. Nepastāv pieklājība, labais, sliktais vei pelēkais. Ir tikai jā vai nē, gribu vai negribu. Ir tikai sekundes, ir tikai pamatvienības un nepatiesības, jo ir jau seši.

(Kāpēc zināšanas tiek novērtētas tik augstu? Tāpēc, ka tas ir populārākais veids, kā nopelnīt iztiku? Gudrība nav ienesīga. Tāpēc, ka tas attīsta personību? Ne tad, ja personība procesā tiek iznīcināta. Tāpēc, ka zināšanas dod iespējas? Varbūt kādu dienu arī iespējas. Tāpēc, ka… jautājumi beidzās. Varbūt kādreiz sapratīšu. Varbūt kādreiz sapratīšu, vai tas bija tā vērts.)

Es meklēju cilvēkus, kam arī pulkstenis rāda sešus. Kas gribētu tagad aiziet uz teātri, kurā arī būtu tikai seši vai septiņi un starpbrīža laikā parunāties ar citiem skatītājiem par to, kuras rindiņas aktieru tekstā bijušas labākās un kuras dziesmas izvilinājušas trīs nodevīgas asaras labajā acī. Es meklēju cilvēkus, kas sešos grib sagaidīt astoņus. Kur viņi ir?

Viņš gulēja.